Vai Tu esi kādreiz pārlasījis pats savas vecās vēstules vai ierakstus? Sajūta ir savāda: rokraksts pazīstams, bet autors it kā cits cilvēks. Man tādu vēstuļu ir vesels arhīvs, un tas ir publisks. To sauc par blogu.
Pirmais ieraksts šeit, «Sveiki!», ir datēts ar 2013. gada 16. jūniju. Tātad šovasar donins.lv palika 12 gadi. Jubilejas runas vietā izlasīju vecos ierakstus pēc kārtas un mēģināju saprast, kas bija tas puisis, kurš tos rakstīja. Atmiņas šeit neiesaistīšu – turēšos pie tā, kas rakstīts melns uz balta.
Pieci teikumi un viens solījums
«Sveiki!» ir īss. Tajā es stādos priekšā ar vārdiem «Mani sauc Mārtiņš un uzvārds man ir … hmm… Doniņš», apsolu «aktuālāko informāciju par maniem projektiem kā arī noderīgus un interesantus padomus» un uzreiz atstāju sev rezerves izeju: «Saturs – to jau vislabāk redzēsiet laika gaitā.»
Divas lietas šodien krīt acīs. Pirmā – lasītāju es uzrunāju ar «Jūs». Pieklājīgi, mazliet no attāluma, kā uzstājoties zālē. Vēlākajos rakstos «Jūs» pamazām kļūst par «Tu», un 2016. gada rakstā par Facebook vīrusu «TU» jau ir ar visiem lielajiem burtiem. Otrā – tas autors vēl nezina, par ko rakstīs. Viņš zina tikai to, ka viņam ir projekti un ka gribas dalīties.
Godīgi sakot, solījums «redzēsiet laika gaitā» izrādījās visprecīzākais no visiem 🙂
Ko rāda pirmie gadi
2013. gada rudenī es sāku rakstīt mēneša atskaites. Vienā no tām atzīstu, ka donins.lv kā apvienojošais projekts «cieš visvairāk, jo tam atliek laika vismazāk», bet tomēr «lēnā garā arī šīs projekts audzē muskuļus». Septembra kopsavilkumā ceru, ka izdosies šādus pārskatus publicēt regulāri. Arhīvā tādi ir divi – par septembri un par oktobri. Trešā nav.
Oktobra kopsavilkumā ir teikums, kas, lasot šodien, izklausās gandrīz pravietiski: «WEB projektu izveidei atrašanās vietai nav nozīme». Tas rakstīts 2013. gadā, krietni pirms attālinātais darbs kļuva par ikdienas vārdu, un rakstīts no Rūjienas, ko tajā pašā ierakstā nosaucu par Latvijas saldējuma galvaspilsētu.
2014. gada janvārī parādās sadaļa «Programmas» ar atklātu paskaidrojumu, kāpēc tāda vajadzīga: tas esot solis, «lai atvieglotu sev darbu», jo draugiem vairs nevajadzēs katram skaidrot atsevišķi, pietiks aizsūtīt saiti. Manuprāt, šis slinkuma diktētais princips ir labākais iemesls rakstīt blogu. Ja kaut ko skaidro trešo reizi, uzraksti to.
Un jau 2014. gada martā ir ieraksts ar virsrakstu «… un atkal Mārtiņš runā», kurā pats par sevi trešajā personā ziņoju: «Mārtiņš pēdējā laikā ļoti daudz un aktīvi strādā tāpēc viņam nesanāk laika atstāt blogā kādu piezīmi. [skumji]». Blogam vēl nav gada, bet autors jau atvainojas par klusumu.
Klusuma gadi un tas, kas tomēr palika
Ja paskatās uz arhīvu kā uz kalendāru, klusums tajā ir tikpat redzams kā raksti. 2017. gadā ir viens ieraksts – par to, kā no rīta celties agri. Ar 2021. gada datumu nav neviena. Starp tiem ir periodi, kad raksti nāk cits pēc cita, un tad atkal pauze.
Par to varētu kautrēties. Man tomēr šķiet, ka tā izskatās jebkurš godīgs personīgais blogs: tas elpo līdzi dzīvei. Kad ir, ko teikt, un ir laiks – raksti parādās. Kad nav, tad nav.
Interesantāk ir tas, kas cauri visām pauzēm nav mainījies. Pirmajā ierakstā apsolītie «noderīgie padomi» atgriežas atkal un atkal: bezmaksas programmas 2014. gadā, brīdinājumi par krāpniekiem 2015., 2016. un 2018. gadā, padomi par bildēm mājaslapai. Un otra līnija – pārdomas par cilvēkiem un sevi. 2018. gada rakstā «Kas es esmu?» ir teikums: «Tas kāds es esmu ir rezultāts tam kā es saku un domāju kāds esmu.» 2022. gada decembrī tā pati līnija izaug par rakstu sēriju «Audz, attīsties – mainies!».
Arhīvā ir vēl kāds sīkums. Blogam ir 12 gadi, bet vecākajam tekstam šajā lapā ir 2005. gada 30. oktobra datums – tas ir ievads stāstam «7 dienas… Un Visss?!», kurā autors raksta, ka viņam vienkārši «sagribējās uzrakstīt kaut ko interesantu». Sanāk, ka rakstīt gribējās jau labu laiku pirms pirmā «Sveiki!».
Tad kas es biju?
Ja atbildi meklē tikai tekstos, tad 2013. gada Mārtiņš ir cilvēks ar vairākiem projektiem, par maz laika un lielu vēlmi dalīties ar to, ko uzzinājis. Kļūdu viņa tekstos ir vairāk, nekā man gribētos, daudzpunktu arī. Tomēr, manuprāt, labot tos nevajag: tie ir godīga liecība par to, kā toreiz domāju un rakstīju.
Projekti pa šiem gadiem ir nomainījušies, darbarīki arī. Vēlme paskaidrot lietas cilvēku valodā gan ir tā pati. Par to šis blogs ir arī tagad: par digitālo pasauli, drošību internetā un to, kā augt pašam.
Un Tev – mazs mājasdarbs. Sameklē kaut ko, ko pats esi rakstījis pirms desmit gadiem: vēstuli, ierakstu, komentāru. Izlasi un pajautā sev, ko Tu tam cilvēkam šodien pateiktu. Ja gribi, atraksti man, kas sanāca.
Vāka foto: Shixart1985, apgriezts · CC BY 2.0 · Wikimedia Commons


Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.