Sen, sen – tālajā 2008 gadā, kad vēl draugiem.lv pasaulē šo to rakstīju viens draugs ieteica noskatīties filmu “Crash”. Klāt tam visam pielika divas atziņas.
Tu domā, ka zini, kas esi…Bet tev nav ne jausmas!
Filma “Crash”
Domāju, mums pietrūkst pieskārienu un tāpēc mēs ietriecamies viens otrā, lai tikai kaut ko sajustu…
Filma “Crash”
Patiesībā, domas pārāk daudz par šo tēmu nav mainījušās, ja neskaita, ka klāt ir nākusi šāda tāda pieredze iz dzīves. Un tā kā pēdējās divas dienas šī (virsraksta) atziņa atausa atmiņā tad padalīšos ar savām domām par šo visu.
Man jau šķiet šī tēma būs aktuāla vienmēr, tomēr ir brīži kad tā kļūst vēl svarīgāka. Dzīves nemitīgajā skrējienā mēs aizmirstamies, aizmirstam par sevi, par sev tuvajiem, par to, kas mēs esam un kas vēlamies kļūt.
Mūsu dzīves ir saistītas, mēs to pat nemanām, bet klusītēm ietekmējam viens otru.
Paldies pateikšana pārdevējai, apstāšanās pie luksofora kaut varbūt nav pat auto (bet, iespējams Tavu soli redz kāds bērns), skatiens, smaids, komentārs, darbība. Tik daudz iespēju mums ir tieši vienam otru ietekmēt. Tomēr mēs viens otru ietekmējam daudz vairāk, daudz vairāk kā apzināmies un varbūt pat saprotam. (Šeit nedaudz aizdomājies par šo visu 😉 )
Mēs katrs ienākam viens otra dzīvē, lai ko iemācītos un iemācītu, lai ko saprastu un izprastu. Mēs – maza daļiņa no visuma, no vienas puses tik spēcīgi, bet no otras…
Man jau šķiet, šobrīd bieži aizmirstamies par cilvēcību, par to cik patiesībā dzīve TUR laukā ir skaista. Un cik tomēr mēs esam saistīti. Mēs tiekam baroti ar reālām un viltus ziņām un kā ķirsīti uz šīs informatīvās kūkas vēl norejam kāda ierakstu sociālajos tīklos. Jo mums tak ir tik daudz par ko teikt savas domas, bet vai esi aizdomājies par to labo ko varētu pateikt un vairot?
Ar šīm rūgtajām domām ejam uz veikalu un mazākais sīkums var izraisīt dusmas pret pārdevēju, kurai tā jau, iespējams, pietiek savu raižu. Un tā nemanot ieaugam pelēkā pasaulē. Padarot to vēl pelēkāku.
Tomēr viss varētu būt savādāk. Viens smaids, Paldies, vienkārša piedošana un citādāk domājošu un dzīvojošu cilvēku pieņemšana tā patiesībā varētu mainīt tik daudz. Mēs neesam Dievi, lai nosodītu citus cilvēkus, citu dzīves lēmumus un viņu dzīves līkločus. Mēs esam tādi paši cilvēki kā tie par kuriem izsakāmies tik slikti viņu ādas krāsas, domāšanas vai dzīves uztveres dēļ.
Beigu beigās, Tu domā, ka zini, kas esi, bet vai tiešām par to esi tik pārliecināts? Vai līdz galam zini kurā daļā sāciet Tu un kur esi paņēmis kādu daļu no citiem cilvēkiem? Un vai tiešām Tu domā, ka esi tik daudz labāks par to otru cilvēku? Tik unikāls un neatkārtojams, ka Tevī nav ne kripatiņas no citiem, iespējams, pat tiem kurus tik ļoti norej…
Mēs varam daudz vairāk un daudz, daudz lielākas lietas kā brīžiem apzināmies. Tāpēc varbūt ir vērts atrast sevī spēku, lai piedotu un pieņemtu citus cilvēkus kādi tie ir (vai tiešām zini viņa stāstu kāpēc viņš dara tā, bet ne savādāk, kāpēc viņš ir tāds, bet ne citādāks?). Varbūt ir vērts tā vietā, lai stulbā situācijā dusmotos, labāk pasmaidīt un uztvert situāciju ar zināmu pozitīvisma pieskaņu, padomā cik daudz tad mainītos mūsu pasaule mums apkārt!
Protams, pats es vēl tikai mācos šo visu un ir reizes kad arī man nesanāk, tomēr varu teikt droši ir daudz foršāk, kad brīdi kad notiek kaut kāds traucējošs notikums nevis streso, bet pasmaidi par to! 🙂