Vai Tev ir kāds darbs, kas jau mēnešiem ir «gandrīz gatavs»? Tāds, kuram pietrūkst tikai viena sīkuma, un tieši šī sīkuma dēļ tas stāv uz vietas?
Man tāds bija 2015. gadā. Šķirstot veco blogu, uzdūros īsam ierakstam no tā gada 25. oktobra – «Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt…». Tur ir tikai dažas rindkopas, lielie burti un izsaukuma zīmes. Tagad, gandrīz desmit gadus vēlāk, gribu paskatīties, vai virsraksts joprojām turas.
Ko es toreiz uzrakstīju
Stāsts ir īss. Es taisīju mājaslapu klientam un pa vidu nonācu pie atklāsmes, kas ļāva, kā toreiz rakstīju, «!!! BEIDZOT !!!» pabeigt arī sava uzņēmuma lapu. Liela roba tur nemaz nebija, pietrūka tikai mazu sīkumiņu, kurus nekādi nesanāca salikt kopā.
Viens no tiem bija bloks pirmajā lapā. Tajā biju iecerējis citātu, bet nevarēju atrast bildi, kas man patiktu. Un risinājums, ko toreiz nosaucu par vislabāko, bija šo sadaļu vienkārši izņemt. Lapa bija gatava, uzraksts «drīzumā būs…» pazuda, un ieraksta beigās es vēl piebildu, ka plānu, ko mainīt, netrūkst, tomēr «visam savs laiks».
Lasot to tagad, redzu, ka vienā īsā ierakstā ir divas dažādas mācības. Virsrakstā es ieliku tikai vienu no tām.
Kur virsrakstam joprojām ir taisnība
Pirmā mācība ir tā, kas virsrakstā: darot rodas spēja darīt. Atrisinājums manai lapai neatnāca, sēžot pie manas lapas. Tas atnāca, strādājot pie cita cilvēka lapas.
Manuprāt, tā notiek bieži, un ne tikai ar mājaslapām. Kad dari, Tu trenē roku. Otrreiz tas pats solis prasa pusi laika, trešajā reizē par to vairs nav jādomā. Kad dari, Tu redzi arī citu cilvēku problēmas, un svešā problēmā risinājumu ieraudzīt ir daudz vieglāk nekā savējā – tur nav ne lepnuma, ne bažu, ko kāds padomās. Un kustība pati par sevi dod drosmi. No vietas izkustēties ir grūtāk nekā turpināt iet.
Par iešanu uz priekšu maziem soļiem es vēlāk rakstīju arī ierakstā «Soli pa solim uz priekšu…». Tātad šai daļai es joprojām parakstos.
Kur es tagad pieliktu jautājuma zīmi
Tomēr virsrakstu var izlasīt arī citādi: ņem klāt vēl, un spēks radīsies pats. Šādā lasījumā tas vairs nav padoms, tās ir lamatas. Diena garāka nekļūst, un cilvēks nav akumulators, kas no lietošanas uzlādējas.
Man šķiet, ka te ir vērts nošķirt divus vārdus – «darīt» un «būt aizņemtam». Var visu dienu atbildēt uz ziņām, pārkārtot sarakstus, sākt piecas lietas un vakarā būt pagalam nogurušam. Tas ir aizņemts cilvēks. Bet rīt viņš nevarēs izdarīt vairāk, drīzāk mazāk, jo piecas iesāktas lietas velkas līdzi kā pieci atvērti logi datorā.
Tāpēc mana jautājuma zīme ir nevis pie «dari», bet pie «vairāk». Vairāk ko? Vairāk iesākt vai vairāk pabeigt?
Otrā mācība, ko toreiz nepamanīju
Un te ir tā daļa, kas man vecajā ierakstā tagad patīk vislabāk. Lapa netika pabeigta tāpēc, ka es būtu izdarījis vēl kaut ko klāt. Tā tika pabeigta tāpēc, ka es kaut ko izņēmu.
Viens bloks ar citātu, kuram nebija bildes, turēja ciet visu lapu. Ne jau tāpēc, ka bez tā lapa nedarbotos. Tāpēc, ka manā galvā tā bez šī bloka nebija «pabeigta». Esmu diezgan drošs, ka neviens apmeklētājs šī bloka trūkumu tā arī nepamanīja. Cilvēks neredz to, kā nav. Viņš redz tikai to, vai lapa ir vai nav.
Ja šodien tam ierakstam būtu jāliek virsraksts, es droši vien rakstītu tā: jo vairāk pabeidz, jo vairāk vari izdarīt. Pabeigts darbs atbrīvo galvu. Iesākts darbs to aizņem, pat ja Tu pie tā nestrādā.
Un pabeigt bieži nozīmē atteikties. No sadaļas, no ideālās bildes, no domas, ka viss jāpalaiž uzreiz un pilnīgi. Pārējais var nākt vēlāk. Tas «visam savs laiks» no 2015. gada, izrādās, nebija slinkuma attaisnojums, bet diezgan prātīgs darba plāns 🙂
Ja Tev ir savs «gandrīz gatavais» darbs, pamēģini šonedēļ uzdot tam citu jautājumu. Nevis «kas vēl jāpieliek?», bet «ko es varu izņemt, lai tas būtu gatavs jau rīt?». Man toreiz atbilde bija viens bloks pirmajā lapā. Kāda ir Tavējā?
Vāka foto: Roger Jones, apgriezts · CC BY-SA 2.0 · Wikimedia Commons


Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.