Pirmdienas vakars.
Viņa sēdēja vientuļā, cilvēku pamestā Daugavas malas krastā, ar skatu uz Pārdaugavu, ar skatu uz Zaķu salu. Viņas tukšais skatiens ieurbās lēni rietošajā saulē. Nobira asara, tagad viņa tām varēja ļaut vaļu, stiprās meitenes slava vairs netiks iedragāta. Viņa takš nekad neraud, viņa ir stipra. Citi apskauda viņas izturību, nesatricināmo garu, bet ja vien viņi zinātu…
Un Tā nu viņa te sēdēja, cik ilgi? Pulkstenī viņa šodien neskatījās – laimīgie stundas neskaita, bet nelaimīgie ne tik. Aiz tukšā skatiena slēpās caurdurta sirds ar līdzās nomestu un sadauzītu dzīves spoguli…
***
Rīts, Renāte piecēlās, ar smagiem soļiem piegāja pie spoguļa.
-„Tas tomēr nebija sapnis”, nodomāja viņa un mēģināja aizsegt nedaudz nobružāto seju.
Vakar bija piedzīvots kārtējais vakars, kad viņas mātei viss bija piegriezies. Tēvs kārtējo reizi bija nodzēris visu naudu, jaunākais dēls saņēmis brīdinājumu skolā, bet vecākais, vecākais ehh… Tas kaut kur Anglijā meklē darbu. Un tur visam pa vidu viņa – Renāte. Kārtējo reizi, mātei nepatika, ka viņa pārnāca pārāk vēlu mājās un rezultāts…
Labi, ka viņa iet treniņos, kuru aizsegā neviens neko neuzzinās, tikai viņas puisis. Jā viņas puisis, tas zinu visu kā ir patiesībā, viņa viņam pasaka visu. Viņš viņu atbalsta un vienmēr aizstāv. Pie viņa vienmēr var meklēt glābiņu. Savā ziņā tieši tāpēc Renātei šis lēmums nenācās pieņemt grūti. Vakar visu nakti pārdomājusi viņa saprata. Vienreiz tam jāpieliek punkts.
Soma jau bija gandrīz sakrāmēta. Cik tad daudz tur bija ko likt, viņai jau nekā daudz nebija…
***
Zvans pie durvīm, Toms atver durvis.
-„Čau, ko Tu te dari, tik agri no rīta!?”, manāmi pārsteigts Viņš jautā savam agrīnajam ciemiņam.
-„Gribēju Tevi satikt, pārsteigt Tevi. Bet vispār man ar Tevi jārunā.”
-„Tu taču labi zini, ka nedrīksti šeit nākt, vismaz ne pagaidām, vismaz, kamēr es… ”
-„Zinu, zinu! Bet es nevarēju sagaidīt! Nevarēju sagaidīt, kad šodien satikšu Tevi. Tāpēc es atnācu uzzināt, kā Tev vakar gāja!”
-„Vakar nesanāca… nebija pareizais laiks” Toms nopūtās „šodien, pēc pus stundas es visu nokārtošu, es Tev vēlāk pazvanīšu, vēlāk satiksimies, bet tagad ej, negribu, lai kāds Tevi ierauga, vismaz ne šodien, ne tagad.”
Iedevis maigu skūpstu Toms atvadījās.
***
Pus viens, Renāte lēni piesoļo pie Laimas pulksteņa. Tur, kā parasti, precīzi laikā, viņu gaida Toms. Abi noskūpsta viens otru.
-„Ejam uz krastmalu” ierosina Toms.
Un abi dodas uz krastmalu, Renāte, pamana Toma sejā savādu drūmumu un nopietnību, tomēr neko nesaka, viņai ir nelāga priekšnojauta, bet tomēr, viņa tai netic.
Nonākuši krastmalā, Toms nedaudz neveikli un neveiksmīgi sāk sarunu, no pirmajiem vārdiem Renāte saprot viņa domu, viņa tak saprata viņu no pus vārda! Tā tomēr bija taisnība! Tālākai sarunai vairs nav jēga, Renāte viņā pat neklausās vien pa mirklim viņu kā no transa izsit daži vārdi.
„…Piedod…. bet …. es tā negribēju… tomēr…. , bet mēs taču varam palikt draugi!”
Renāte neiztur un aizskrien, viņa skrien uz dzelzceļa tilta pusi, viņa paskrien aiz tā. Viņa nokļūst savā slepenajā pasaulē, par šo vietu nezin neviens. Šī bija viņas teritorija, vieta kur noslēpties no visiem, no cilvēkiem, no pasaules, no liekām acīm.
Un viņa apsēdās…
Savāds tukšums viņu pārņēma sirdī, viņa īsti ko tagad darīt, kur iet…
***
Otrdienas rīts.
Rīgas robeža, ceļa malā stāv meitene ar paceltu roku, apstājas melna mašīna.
-„Uz kurieni?”
-„Uz Pļaviņām, pāris kilometrus pirms, Tur man lauki – jāaizbrauc pie vecāsmammas”
***
Pēc nedēļas:
Dienas ziņas: Ir atrastas pirms nedēļas pazudušās 16. gadīgās meitenes mirstīgās atliekas, notiek izmeklēšana, sīkāka informācija, par šo satraucošo notikumu ziņās 8!
© Mārtiņš Doniņš 18. sep 2009 gads