Vārdi – labi, slikti, mīļi, īsi, gari, latviešu, krievu, tik daudz un dažādi, tik noslēpumaini, bet gaidāmi…
Kāds runā, bet cits par to smejas. Kāds čukst, bet otrs neviļus nosarkst… Šādi izpaužas labi un skaisti vārdi, tie cilvēkam dod siltumu, enerģiju un prieku. Bet gadās reizēm izteikties arī ne visai labiem vārdiem, tad otrs var “iekrist” skumjās, tad otram ir slikti…
Bet pastāv arī vārdi, kas ir bez burtiem, bez skaņām un zilbēm. Kas tie tādi ir? Tie ir mani, Tavi, Jūsu un mūsu žestu, uzvedības, darbu un nedarbu, skatienu un mīmikas vārdi – klusie vārdi. To spēks ir tikpat liels, cik skaļo – izrunāto vārdu, spēks. Ar šo kluso spēku mēs varam izdarīt gan labu – parādīt, ka kādam patīkam, ka tas mums patīk. Bet, protams, ar šo spēku var arī izdarīt sliktu – nicināt kādu, mēdīties un savādāk izrādīt necieņu pret citiem. Klusie vārdi parasti tiek lietoti tad, kad skaļajiem vārdiem nav vietas, kad tie ir lieki… vai kad tos nevar izteikt… tos biežāk lieto labiem nolūkiem… bet kā jau vienmēr ir arī izņēmumi, bet tie ir īpaši gadījumi… un par to lai top cits stāsts…
Vārdi – gan klusi, gan skaļi, gan dzirdami, gan nē, bet tiem vienmēr ir tik liels spēks…
Tāpēc atcerēsimies visi, ka ar vārdiem sākas viss, gan lielākie kari, gan lielākās mīlestības. Un nav nozīmes kā ir izteikti šie vārdi, vai klusi vai skaļi, kādi tie ir bijuši, visiem vārdiem ir sava nozīme un jēga. Tāpēc atcerieties vienmēr piedomājiet ne tikai pie saviem skaļajiem vārdiem, bet arī pie klusajiem…