Kā izskatās programmētāja diena, ja blakus strādā mākslīgais intelekts? Vai viņš dzer kafiju, kamēr AI visu izdara? Diemžēl (vai par laimi) nē.
Uzreiz teikšu – nevienas divas dienas nav vienādas, tāpēc šis nav kādas konkrētas otrdienas protokols. Tas ir apraksts tam, kā mans darbs parasti rit, kad veidoju un uzturu savus tīmekļa projektus kopā ar AI palīgu.
Diena sākas ar uzdevumu
Pirmais darbs ir izlemt, kas jāizdara, un pierakstīt to vārdiem. Ko vajag, kāpēc vajag, pēc kā sapratīsim, ka ir gatavs, un ko šoreiz nedrīkst aiztikt. Par to, kā šādu uzdevumu noformulēt, jau rakstīju rakstā «Kā pajautāt AI tā, lai atbilde būtu lietojama».
Pēc tam AI palīgs vēl neko neraksta. Vispirms tas lasa: izpēta esošo kodu, atrod vietas, ko izmaiņas skars, un izstāsta savu plānu. Šajā brīdī bieži atklājas, ka uzdevums nav tik vienkāršs, kā izskatījās, vai ka esmu aizmirsis kaut ko pateikt. Labāk to uzzināt pirms darba nekā pēc: izlabot teikumu plānā ir daudz vieglāk nekā pārtaisīt gatavu darbu.
Tad AI dara, bet es lasu
Kad plāns ir skaidrs, AI veic izmaiņas un pats palaiž pārbaudes – automātiskus testus, kas pasaka, vai nekas cits nav salūzis. Es tikmēr nedaru neko varonīgu: lasu, kas ir mainīts, un uzdodu jautājumus. Kāpēc tieši tā? Kas notiks, ja lauks paliks tukšs? Vai tas strādās arī telefonā?
Nereti darbs aiziet atpakaļ ar piezīmi «gandrīz, bet…». Tā ir parasta darba daļa, tāpat kā starp diviem cilvēkiem. Lielu darbu dalām mazos soļos, jo mazu soli var kārtīgi izlasīt, bet lielam sanāk tikai pārskriet ar acīm.
Viena robeža ir stingra: nekas nenonāk dzīvajā lapā bez manas piekrišanas. AI var sagatavot, pārbaudīt un ieteikt, bet «jā, laižam» pasaku es.
Kāpēc tik stingri? Kļūdu melnrakstā var izlabot klusām, un par to neuzzina neviens. Kļūdu dzīvajā lapā pirmie ierauga tās apmeklētāji. Kamēr izmaiņa nav publicēta, pārdomāt neko nemaksā, tāpēc pēdējo soli es nevienam neatdodu.
Noteikumi un piezīmju fails
AI palīgam ir viena īpatnība, pie kuras jāpierod: tas pats no sevis neatceras, par ko runājām vakar. Katra jauna saruna sākas gandrīz no baltas lapas.
Tāpēc man ir rakstīti darba noteikumi, ko AI izlasa, pirms ķeras klāt. Tajos ir vienkāršas lietas. Paroles un atslēgas nekad neraksta kodā. Lapā nedrīkst parādīties izdomāti skaitļi. Cilvēku dati nenonāk tehniskajos žurnālos. Par gatavu darbu sauc tikai to, kas ir pārbaudīts.
Otrs ir piezīmju fails ar mācībām. Ja kaut kas ir nogājis greizi, tur tiek pierakstīts, kas notika, kāpēc un kā rīkoties turpmāk, lai tā pati kļūda neatkārtotos. Tas ir kā burtnīca jaunam darbiniekam, tikai šis darbinieks to tiešām katru reizi pārlasa. 🙂
Noteikumi nav akmenī kalti. Ja viena un tā pati piezīme jāsaka atkal un atkal, tās vieta ir noteikumos, nevis kārtējā sarunā.
Sākumā šie faili šķiet lieks birokrātijas slānis. Patiesībā tie ir mans veids, kā vienu reizi pateikto nevajadzētu atkārtot katru rītu. Starp citu, ar cilvēkiem tas strādā tieši tāpat.
Kas paliek man
AI izdara lielu daļu no tā, ko agrāk darīju pats ar rokām. Man paliek tas, ko nevar nodot tālāk: izlemt, kas vispār ir darīšanas vērts, runāt ar cilvēkiem, kam projekts domāts, un atbildēt par rezultātu. Sīkāk par šo dalījumu stāstīju rakstā «AI nestrādā manā vietā. Ko tas dara patiesībā».
Jau 2015. gadā rakstīju, ka jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Ar AI palīgu izdarīt tiešām var vairāk. Tikai līdzi nāk otra puse: jo vairāk tiek izdarīts, jo vairāk ir jāizlasa un jāpārbauda. Rakstīšanas man ir mazāk, lasīšanas un lemšanas – krietni vairāk.
Tāpēc parastā dienā svarīgākais nav tas, cik daudz AI paspēj. Svarīgāk ir, vai es paspēju saprast, ko tas izdarījis. Ja nepaspēju, tad pareizais solis ir piebremzēt un sadalīt darbu sīkāk.
Ja Tu pats strādā ar AI – vienalga, ar kodu, tekstiem vai tabulām –, pamēģini vienu lietu no manas dienas: pieraksti savus noteikumus. Pietiek ar trim teikumiem par to, ko palīgs drīkst, ko nedrīkst un ko Tu vienmēr pārbaudi pats. Interesanti, ko Tu tur ierakstītu?
Vāka foto: Shixart1985, apgriezts · CC BY 2.0 · Wikimedia Commons


Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.