Klīst asara pa ceļu klusi,
No kā tā kritusi, kam tā ir zudusi?
To nepateiks ne viens …
Ne saule, mēnes, lietus arī vējš…
Kam dēļ tā kritusi,
No ka tā nākusi?
To zina tik šī asara …
Šī sāpju pilnā atmiņa …
Tik vientuļi,
Bet brīžiem cēli.
Tā savu ceļu turpina,
Bet klusē vien ši asara …
Šī mēmā ceļiniece,
Kas kāda sāpi nes,
Kas nepateiks nevienam …
Šo nezināmo stāstu.
Tā lēnām gāja laiks …
Un asara ar pagaisa,
Sev paņemot tik līdzi vien,
Šo savu stāstu apslēpto…
Šis noslēpums, kas aizgāja.
Ši asara, kas pagaisa.
Tā pagaisusi cerība,
Kas klusi tālē pagaisa …